80 gadus turēts solījums.
Stāsts par Brigitta’s Promise sākas 1929. gadā Liepājā, kad dzima Brigita Mikarta.
Brigita ir dzimusi tipiskā strādnieku ģimenē. Viņas tēvs bija elektriķis un brīvprātīgais ugunsdzēsējs. Brigita kopā ar ģimeni baudīja laimīgu bērnību Liepājas ostas pilsētā, kad 1940. gadā Padomju Savienība pēkšņi iebruka un okupēja Latviju. Padomju vara izsūtīja uz Sibīriju 15 000 līdz 30 000 cilvēku, kurus uzskatīja par ietekmīgiem cilvēkiem (valdības ierēdņi, uzņēmēji, pedagogi utt.). Kad tikai gadu vēlāk Vācija padzina padomju varu, vācieši tika uzņemti kā atbrīvotāji. Diemžēl, vācieši izturējās pret latviešiem gandrīz tikpat slikti kā padomju vara.
Tieši 1944. gadā sakautā vācu armija bija spiesta atkāpties uz savu dzimteni un daudziem latviešiem bija jāizlemj – palikt un dzīvot padomju varā vai atkāpties kopā ar vāciešiem ar cerību uz labāku nākotni sabiedroto okupācijas laikā. Kā elektriķis, kurš strādā Liepājas elektrostacijā, Brigitas tēvs no vietējā vācu militārā komandiera saņēma rīkojumus uzspridzināt vietējo elektrostaciju, lai padomju vara to nevarētu izmantot. Viņš atteicās to darīt un tā vietā izmantoja brīvprātīgā ugunsdzēsēja amatu, lai pārņemtu savā īpašumā ugunsdzēsēju mašīnu ar kuru viņš devās uz laukiem, kur Brigita un viņas māsa dzīvoja samērā droši. Slēpjot savus bērnus zem brezenta, viņš meitas aizveda atpakaļ uz pilsētu, lai pēc dažām stundām kāptu vienā no pēdējiem kuģiem, kas atstāja Latviju. Kuģa galamērķis: Vācija.
Vācijā Brigita un viņas ģimene deviņus mēnešus pavadīja karagūstekņu nometnē, kur slimības sita augstu vilni un ārstēšanās praktiski nepastāvēja. Nākamos trīs gadus Brigita strādāja un apmeklēja skolu, kamēr viņas māte un māsa pavadīja daudz laika, lai atveseļotos. Brīvos brīžos Brigita rūpējās par slimo māsu un māti.
Tad visbeidzot, pēc četru gadu ilgas un pacietīgas gaidīšanas kļuva pieejams ceļš uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Par viņu jaunajām mājām kļuva Bostona, Masačūsetsa. Bostonā Brigita iepazinās ar vilnas tirgotāju Edvardu Grīnvudu un 1955.gadā apprecējās.
Līdz 1960. gadiem viņi arvien vairāk laika pavadīja Teksasas rančo netālu no Tintes ezera un gadu gaitā viņi pamazām padarīja šo par savu pastāvīgo mājvietu.
Gandrīz 50 gadi pagāja no brīža, kad Brigitta ar ģimeni bēga no Latvijas, līdz padomju vara atstāja valsti un Latvija atguva neatkarību. Šos 50 gadus viņa bija šķirta no draugiem un radiem, par kuriem loloja jaukās bērnības atmiņas. Brigita izmantoja iespēju tiklīdz 1993. gadā ceļojumi uz Latviju beidzot tika atļauti.
Brigita bija dedzīga dārzniece, veidojot plašus dārzus. Viņai bija tauriņu dārzs, kas viņai atgādināja par Latvijas pavasara debesīm, kuras gleznoja 2000 tauriņu šķirņu spārnu vēzieni, atgādinot par dzimteni.
Gan Edvards, gan Brigita iesaistījās Centrālās Teksasas kopienās, atbalstot Hilvendas humāno biedrību un kļūstot par Sarkanās ugunsdzēsības nodaļas dibinātājiem.
Gadu gaitā viņa aktīvi atbalstīja Latviešu kopienu, kas palika aiz dzelzs priekškara. Iespējams, viņas lielākais prieks bija mūzikas skolas finansēšana, daudzu baznīcu un bērnu namu atbalstīšana dzimtenē.
Veltījusi savu dzīvi labdarībai, Brigita Mikarta Greenwooda 2005.gadā aizgāja mūžībā.
Brigitta’s Promise tika dibināts, lai turpinātu Brigita darbu un nodrošinātu bāreņiem un Latvijas jauniešiem labāku medicīnisko aprūpi un aprīkojumu.
Lai gan atbalsta sistēma Latvijā pa šiem 15 gadiem ir krietni mainījusies, joprojām ir bērni un jaunieši, kuriem, bez atbalsta neiztikt. Tās ir ilgstošās rehabilitācijas, atbalsts īpašo bērniņu vecākiem, stiprinot tos un mudinot būt aktīviem, dzīvespriecīgiem un mērķtiecīgiem, sniegt iedrošinājumu un atbalstu rūpēs par savu bērnu, tāpat atbalsts jauniešu mentālās veselības stabilizēšanai, kā arī dažādi sociālās integrācijas pasākumi, lai visi bērni un jaunieši justos iekļauti un saprasti. Viens nav darītājs, tādēļ aicinām stiprināt Latvijas ģimenes, kurās aug bērns ar īpašām vajadzībām.
